KronbergsKultūraPersonības

Pārdomas pēc Kronberga nāves: Juris Rozītis

“Visražīgākais un visspilgtākais no šiem jaunajiem trimdiniekiem bija Juris Kronbergs.”

Publicējam Jura Rozīša pārdomas un atmiņu stāstu par savu laikabiedru Juri Kronbergu.  

1960os un 1970os gados Rietumu pasaules kultūrā un sabiedrībā notika tektoniska maiņa, kura veidojusi visas sabiedrības skatu uz pasauli līdz pat šodienai. Jauna paaudze, kas dzimusi pēc Otrā pasaules kara un uzaugusi pēckara labklājībā, meklēja balsi tam, ko paši juta, un vienlaikus ar skepsi raudzījās uz to, ko agrākās paaudzes gribēja, lai viņi justu un domātu. Vistiešāk šīs paaudzes balss bija dzirdama rokmūzikā.

Latviešu kultūrā šajā paaudzē, kas bija dzimusi un uzaugusi trimdā, bija riekšava cilvēku – rakstnieku (galvenokārt dzejnieku), mūziķu, teātrinieku –  kas smēlās iedvesmu latviešu tradicionālajā kultūrā, bet centās izteikties sava laika rietumu kultūras valodā. Visražīgākais un visspilgtākais no šiem jaunajiem trimdiniekiem bija Juris Kronbergs.

Eju pa Eiropas ceļu nr. 4

ar pārtikas saini katrā rokā:

vienā ir rietumu dzeja,

otrā – latviešu tautasdziesmas

Uzaugot Austrālijā šajā laikā, arī es meklēju latviešu literatūrā, folklorā, mākslā kaut ko, kas saskanētu ar šo rokkultūras balsi, ko jutu ikdienā sev apkārt. Kāds lika priekšā Čikāgas piecīšus. Nē! – ‘lustīgs umpapā’. No Latvijas parādījās Raimonda Paula plates, ko daudzi klausījās ar sajūsmu. Nē! – ‘sentimentāls šmalcs’.

Bet tad parādījās rokgrupas Dundurs plates! Beidzot kāds, kas mēģināja runāt, spēlēt, izteikties manā valodā! Sekoja Prusaka ansambļa plate Dvēsele uz grīdas (1975). Blūzs latviešu valodā!

Apgādā Imanta iznāca mazā dzejas grāmatu sērija ar tālaika latviešu trimdas dzeju. Sērija gan formas, gan satura ziņā lauza pieņemtās normas. It sevišķi šajā sērijā izcēlās divi krājumi – Pāvila Johansona Sudraba ceturksnis (1968) un Jura Kronberga Iesnas un citi dzejoļi (1971). Tie runāja Boba Dilana un Džona Lenona sirreālisma ietekmētā valodā. Tie apstiprināja, ka latviešu kultūru varēja turpināt veidot šodienas valodā! Viņi abi kopā ar Jāni Zālīti arī bija veidojuši grupu Dundurs.

Parādījās arī Jura Kronberga dzejaslapa – Pazemes dzeja (1970). Tā apstiprināja, ka tā laika modernās ‘pop’ kultūras formas var pielāgot latviešu literatūrai, laužot tradicionālos konvencionālos priekšstatus par formālu dzejas grāmatu!

Un tad vēl lielā, solīdā izdevniecība Daugava tālredzīgi izdeva ‘jaunieša’ Jura Kronberga dzeju nopietnā formāta krājumā – Biszāles (1976). Beidzot mūslaiku, mūsu paaudzes trimdas garīgā ģeogrāfija sāka atstāt savas pēdas trimdas kultūrā.

Es stāvu uz tilta, kuŗa dēļi ir veci,

vietām satrunējuši

Tas sniedzas

no Skandinavijas kalnāja

rietumos

līdz Latvijas līdzenumiem

austrumos

Ar Juri Kronbergu pašu vaigu vaigā pirmo reizi satikos 1975. gadā, kad Austrālijā viesojās apmēram 60 cilvēku liels jauniešu ansamblis no Eiropas ar folkloras uzvedumu Mičošana. Austrālijas latviešu jauniešiem šī bija milzīga enerģijas šļirce. Jaunas idejas, jauni impulsi, jauni draugi, jauni kontakti, kas padarīja Eiropu īstenāku un vieglāk sasniedzamu. Juris Kronbergs rīkoja mūslaiku latviešu dzejas sarīkojumu, ko uzveda kopā ar folkloras uzvedumu.

Es savukārt 1976. gada augustā devos uz Eiropu paša iestudētās Mālu ansambļa izrādes Varbūtības turnejā. Uzstājāmies Anglijā, Zviedrijā, Vācijā. Turneju mums sarīkoja Vilnis Zaļkalns no Stokholmas. Ar Vilni arī biju iepazinies Mičotāju viesošanās laikā Austrālijā. Zaļkalni dzīvoja Stokholmā, Vōrbijgōrdā (Vårby gård) kādu trīs minūšu pastaigā no Kronbergiem. Kad nonācām Stokholmā, mūs, sešus ansambļa dalībniekus, izmitināja pa šiem diviem dzīvokļiem – uz dīvāniem vai matračiem uz grīdas. Vakaros mēs visi tikāmies ap viena vai otra dzīvokļa virtuves galdu un kalām nākotnes plānus.

Pēc turnejas ar laiku arī apmetos Stokholmā. Tuvu sadarbojāmies ar Kronbergu. (Vienaudžiem viņš bija tikai ‘Kronbergs’, ne ‘Juris’.) Kopā sarīkojām vairākus dzejas uzvedumus gan latviešiem, gan zviedriem.

Kronbergs mani iepazīstināja ar Stokholmas latviešiem, kas varētu dzeju lasīt. Viņš izvēlējās dzeju, un es iestudēju uzvedumu. Viņš mācēja aprunāties ar zviedru kultūras ierēdņiem un tos pierunāt šādu sarīkojumu uzņemt savā gada programmā.

Jau 1977.g. novembrī Stokholmas Dienvidu teātrī (Södra teatern) uzvedām Lövets röst  (Lapas balss) – latviešu dzejas sarīkojumu zviedru valodā. Pēc četriem mēnešiem mēs to atkārtojām Upsalā.

Ar citu uzvedumu atkal uzstājāmies Stokholmas Kultūras namā. Ar laiku bija vēl arī citi līdzīgi uzvedumi, kas man tagad piemirsušies. Arī latviešiem mēs esam rīkojuši vairākus dzejas lasījumus. Uz ātru roku atrodu manuskriptus uzvedumiem Sensemaija (cittautu dzejas tulkojumi latviešu valodā) un Robeždzeja. Bija vēl citi.

Atceros Padomju Latvijas dzejas lasījumu Stokholmas latviešu jauniešu lokāla Pagrabs viduslaiku velvēs. Lai “iepazīstinātu publiku” ar citu pusi no Latvijas dzejas – ‘nevis tikai ar Belševicām un Ziedoņiem, ko visi pazīst’ – uzsākām vakaru ar Arvīda Griguļa ‘haiku’:

No debesīm nokrita pilots.

Tik daudz ko gribējās viņam prasīt,

Bet viņš jau bija beigts.

[Citēju no galvas – droši vien nav pilnīgi precīzi.]

Šāds absurds uzrunāja mūsu abu humora sajūtu.

Dzejas sarīkojumus plānojām un samēģinājām ap Kronbergu Vōrbijgōrdas virtuves galdu.

Kronbergs bija viegli pieejams. Ar savu smīnu un jociņiem viņš varēja jebkurā sabiedrībā ērti apgrozīties. Viņš varēja brīvi uzrunāt zviedru kultūras darbiniekus neformāli, nepiespiesti, modernā zviedru idiomā, saprazdams sava laika zviedru domāšanu. Viņš varēja izteikt jebkādu ierosinājumu vai lūgumu, darot to it kā nenopietni. Ja uzrunātais viņu ņēma nopietni – labi. Ja uzrunātais lūgumu neņēma nopietni – viņš bija gatavs to izvērst par jociņu. Nekas nebija zaudēts.

Tā viņš spēja ieinteresēt zviedru kultūras iestādes mums dot skatuvi latviešu dzeju uzvedumiem. Tā viņš ieinteresēja arī izdevēju Lenartu Friku (Lennart Frick) latviešu dzejā. Friks bija nupat 1977. gadā uzsācis apgādu Fripress, kas specializētos ārzemju dzejas tulkojumos zviedru valodā. Friks labprāt gribēja izdot latviešu dzeju. Cik atceros, Kronbergs rūpīgi apsvēra, ko izdevīgāk tulkot. Skaidrs, ka dzejnieks no Latvijas zviedram būtu interesantāks nekā trimdas dzejnieks. Bet vai Padomju iestādes atļaus? Labi, ka prasītājs būs zviedru uzņēmējs, nevis trimdas latvietis. Liekas, ka Kronbergs būtu labprātāk gribējis, ka izdod Belševicu – viņam bija klusas cerības, ka viņa varētu kļūt par kandidātu Nobela prēmijai. Tomēr viņš nodomāja, ka Padomju iestādes drīzāk atļaus publicēt Ziedoni. Tā arī notika.

Friks saņēma atļauju publicēt Ziedoņa epifāniju izlasi Kronberga tulkojumā. Kronbergs bija izvēlējies grāmatas nosaukumu no kādas Ziedoņa epifānijas: No otras puses… Tas smalki pateiktu ne tikai to, ka šī ir literatūra, kas nāk no Baltijas jūras otras puses, bet arī to, ka  padomju izreklamēto īstenību var arī saskatīt no cita redzes leņķa. Izdevniecība nepieņēma šī nosaukuma zviedrisko tulkojumu Å andra sidan…. Virsraksts izskatīšoties neveikli uz vāka, jo sākas ar vienburta prepozīciju. “Fy fan!” Kronbergs šķendējās, “Nekad nebija ienācis prātā, ka tipogrāfi var noteikt dzejas tekstu!”

Krājums iznāca ar nosaukumu Andra sidor (Citas puses).

Ziedoņa epifānijas zviedru kultūras aprindas uzņēma atzinīgi, un Friks labprāt turpināja sastrādāties ar Kronbergu. Arī ceļš caur padomju iestādēm tagad bija iestrādāts. Belševicas krājums sekoja jau pēc pāris gadiem – Näktergalars infarkt (Lakstīgalu infarkts, 1980). Tikai tad nāca trimdas dzeja – kopā ar Pāvilu Johansonu un pašu Strēlerti pārtulkotais Veronikas Strēlertes krājums Under höga träd (Zem augstiem kokiem, 1981). Sekoja atkal Ziedonis, šoreiz dzeja – Utan svanar, utan snö (Bez gulbjiem, bez sniega, arī 1981).

Tā tas turpinājās, gan apgādā Fripress, gan citur; gan grāmatās, gan periodikā. Kronbergs  nu bija pazīstams latviešu dzejas tulkotājs zviedru valodā. Viņš tulkojis Knuta Skujenieka, Aleksandra Čaka, Edvīna Raupa, Jāņa Elsberga, Ingunas Jansones, Guntara Godiņa, Dzintara Soduma, Liānas Langas un citu autoru dzeju uz zviedru valodu.

Viņš tulkojis arī prozu: Ingas Ābeles, Laimas Muktupāvelas, Gundegas Repšes, Noras Ikstenas, Sandras Kalnietes darbus.

Kronbergs tulkojis Zīverta lugu Pēdējā laiva zviedru radio teātra iestudējumam (1990). Viņš tulkojis arī Raiņa Jāzeps un viņa brāļi zviedru Orionteatern visai interesantajai izrādei (2000), ko pamanīja zviedru prese.

Viņš sastādījis un palīdzējis sastādīt vairākas latviešu un Baltijas dzeju antoloģijas, kā arī rakstu krājumus par latviešu literatūru zviedru valodā. Izvēloties autorus tulkošanai un sastādot antoloģijas, viņš vienmēr domājis gan par to, kas zviedru domāšanai liksies interesants, gan arī rūpējies par to, lai tiktu pārstāvēts pēc iespējas plašs klāsts latviešu autoru – gan klasiķi, gan jauniesācēji. Maz būs to dzejnieku, kam Kronbergs nebūtu kādu dzejoli pasniedzis zviedru publikai.

Viņš mācēja atvērt zviedru literatūras darbinieku acis latviešu, arī igauņu un lietuviešu, dzejai. Jau 1978. gadā, sekojot viņa ierosinājumam, zviedru dzejas žurnāls Lyrikvännen izdeva sevišķu dubultnumuru, kam lielākā daļa veltīta latviešu literatūrai. Literārais laikraksts Artes 1981. gadā veselu numuru piepildīja ar Baltijas tautu dzeju un mākslu. Juris Kronbergs spēja ne tikai pierunāt zviedru publicistus, bet arī iesaistīt citus tulkotājus, kā arī literatūras un mākslas komentētājus, gan no vietējās Zviedrijas latviešu sabiedrības, gan no citām zemēm.

Šiem diviem izdevumiem sekoja vēl daudzi līdzīgi – gan žurnāli, gan grāmatas.

Pirms dažiem gadiem kādā literatūras zinātnieku konferencē Liepājā man pašā pēdējā brīdī prasīja, vai es nevarētu piedalīties paneļdiskusijās par latviešu literatūras tulkošanu un pastāstīt par latviešu literatūru zviedru valodā. Kā runātājs bija paredzēts Kronbergs, bet nule paziņojis, ka nevarot ierasties. Es ar gariem zobiem piedalījos diskusijā, gan piebilzdams, ka Kronbergs pats ir latviešu literatūra zviedru valodā un ka viņu nevar atvietot.

Nebūs pārspīlējums teikt, ka vairāk nekā deviņdesmit procenti no tā, ko Zviedrijā zina par latviešu literatūru, ir Jura Kronberga nopelns.

Bet atpakaļ uz 1977.-78. gadu – ap Lövets röst uzveduma laiku. Es biju nupat ieradies no Austrālijas, nupat nobeidzis teātra turneju pa Eiropu, iestudējis pāris dzejas sarīkojumu ar Kronbergu, sāku iepazīties ar Stokholmas latviešiem un gudroju par nākamo teātra izrādi. Pārrunāju dažādas idejas ar Juri. Sarunu laikā viņš atcerējās, ka viņam esot Semjuela Beketa Godo gaidot pirmais cēliens pārtulkots latviski. Es tad nu ņēmu un pārtulkoju otro cēlienu. Tad mēs abi kopīgi, vakaru pēc vakara pie Kronbergu virtuves galda Vōrbijgōrdā ar lugas franču un angļu valodas oriģinālām versijām, kā arī zviedru valodas tulkojumu un daudzām vīna pudelēm ņēmām abus cēlienus cauri, repliku pa replikai. Pārtulkojām lugu, sarunāju ansambli, iestudēju izrādi un jau 1978.gada vasarā vedu to turnejā pa ASV. Regīna Kronberga tēloja Lakiju. Stokholmas Mālu ansamblis bija dzimis. (Gunārs Saliņš vēl sarakstījis dzejoli, kurā ar smīnu piemin mūsu tulkojumu.)

Pēc tam mēs ar Kronbergu satikāmies arvien retāk. Viņš ļoti mērķtiecīgi metās savos tulkošanas projektos. Es atkal iegrimu teātra ansambļa darbā.

Pēc ļoti intensīva tulkošanas posma Jurim Kronbergam izdevās izdot arī pašam savu dzeju, gan zviedriski, gan latviski. Trimdas apgādu bija tikai saujiņa, un dzejnieku trimdā daudz. Tomēr izdevniecība Daugava izdeva vēl vienu viņa grāmatu Tagad nes (1990), un apgāds Memento arī vienu – Laiks (1994), ko viņš sarakstīja kopā ar Uldi Bērziņu.

Starplaikā, jau 1989. gadā, viņam bija iznācis pirmais dzejas krājums Latvijā – Par īstenību, četrām sāpēm un bezizejas istabu (apgādā Zinātne).

Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā iznākušas vairāk nekā desmit viņa dzejas grāmatas, tāpat arī gandrīz divdesmit zviedru literatūras tulkojumi latviski.

Jura Kronberga loma latviešu literatūrā un sabiedrībā laikam vienmēr būs ārpusnieka, trimdinieka loma. Trimdas sabiedrībai viņš ļoti ilgi bija ‘jaunais’, nekonvencionālais dzejnieks; Latvijā viņš bija ‘dzejnieks no Zviedrijas’; zviedriem viņš bija ‘latviešu dzejnieks’.

Kā ārpusniekam viņam bija arī savs skats uz tradicionālo un ierasto – visnotaļ valodu. Viņš labi pazīstams ar savām nemitīgajām vārdu spēlītēm. Viņš valodu varēja skatīt no āras un tajā saredzēt saistības un līdzības, kas ikdienas runātājam varbūt paiet garām. Viņš labprāt apspēlēja arī skaņu līdzības pāri valodu robežām. Dzejā tas sasaucas ar dadaistiem un sirreālistiem, kas piekopa ‘jēgas disociāciju’ un valodas sadalīšanu fonētiskajās sastāvdaļās. Kronbergs atļāvās lauzt valodas barjeras un, lietojot valodu neparastā veidā, parādīt, ka dzeja var arī būt rotaļa, nevis kaut kas svētsvinīgs.

Ikdienā Kronberga vārdu spēlītes viegli pielipa, un vesela paaudze Zviedrijas latviešu vēl runā par ‘sportvīnu’, vai ‘kastroļticīgajiem un lukturticīgajiem’.

Kad tulkojām Godo gaidot, gājām regulāri kopā peldēt un pēc tam, pirtī sēdēdami, runājām par “dzīvi mākslu dzeju un pasaules bojā eju”. Tur viņam arī radās divvalodu rotaļa: “What a pity it was so hot in the pirtī!”

Daudzus gadus Juris Kronbergs bija arī kultūras atašejs Latvijas vēstniecībā Stokholmā. Viņa spēja neformāli un draudzīgi ar cilvēkiem aprunāties viņam te labi noderēja. Tomēr viņš nenožēloja, kad šis amats viņam beidzās. Gadus vēlāk viņš man reiz ar gandarījumu teica, ka kopš darba vēstniecībā viņš nevienu reizi vairs nav uzsējis šlipsi. Formāla darba prasības pēc struktūras un disciplīnas nebija viņa lauks. Viņa īstais darbs bija literatūra. Atskaitot darbu vēstniecībā, viņam laikam nav bijis neviens cits regulāri atalgots darbs, kopš viņš studiju gados dežurēja Stokholmas pazemes dzelzceļa kasē.

Laikam Juris Kronbergs un Anšlavs Eglītis būs bijuši vienīgie profesionālie latviešu trimdas rakstnieki, kas varējuši lielā mērā pārtikt visu mūžu no rakstīšanas.

Un latviešu literatūra Kronbergam bija pilna laika darbs, pie kura viņš mērķtiecīgi strādāja jau kopš jaunības. Viņš nemitīgi braukāja gan uz Latviju, gan uz citām zemēm, piedalīdamies dažādos pasākumos, uzstādamies, sarunādams jaunus projektus. Kad pirms pāris gadiem (2017) palīdzēju sarīkot viņa un Pāvila Johansona kopīgo 70 gadu jubilejas atzīmēšanu Stokholmā, bija grūti atrast sarīkojumam piemērotu datumu. Bija tikai dažas nedēļas nogales visā gadā, kad Kronbergs vispār bija Zviedrijā un brīvs.

Sarīkojums izdevās ļoti sirsnīgi. Jaunā latviešu diaspora Zviedrijā klausījās ar milzu interesi un pietāti. Vecie trimdinieki, it sevišķi no tās paaudzes, kas arī uzauguši 1960os-70os gados, ar sajūsmu uzņēma abus jubilārus. Tie dziedāja līdz un sita takti uz galda, kad dziedāja Pāvils Johansons. Tie ar nekautrīgu atpazīšanas sajūsmu klausījās Jura Kronberga Galapunktu.

Šī bija ‘mūsu’ paaudze – trimdas ‘jaunā’ paaudze, kaut tagad paši jau septiņdesmitgadnieki. Šī bija atkal ‘mūsu’ valoda.

Maza latviešu kultūras dzirkstelīte, kas dzima un uzauga trimdā un spīdēja kādu pusgadsimteni, virzīja trimdas un paplašināti – visu latviešu – kultūru sava laika modernisma virzienā. Šīs paaudzes gaismiņa bija visai vāja, bet Jura Kronberga devums bija bez šaubām visspožākais. Viņa grāmatu, rakstu, tulkojumu saraksts vien ir apbrīnojami garš. Viņš noteikti ir vairākiem Latvijas dzejniekiem bijis pirmais kontakta punkts ar ārzemēm. Viņš neapšaubāmi ir neskaitāmi daudziem zviedriem radījis pirmo saskarsmi ar latviešu literatūru.

Starplaikā Latvija ir atguvusi neatkarību. Trimda vairs kā dzīvs kulturāls jēdziens nepastāv. Latviešu kultūra zeļ un plaukst Latvijā, bez svešas ideoloģijas liktajiem šķēršļiem. Latviešu literatūru tagad jau daudzi brīvi tulko dažādās valodās.

Latviešu trimdas kultūras spožie panākumi paliek, bet droši vien vairs tālāk neattīstīsies.

Šis ir galapunkts

Tālāk nevar tikt

Aiz šī punkta nav

Nekā…

[Dzejas citāti no Jura Kronberga dzejoļiem ‘Travel Document’, ‘Kā noslepkavoja dzejnieku Dzintaru Sodumu’ un ‘Galapunkts’.]

Foto: Agnese Blaubārde, no Jura Kronberga un Pāvila Johansona 70 gadu jubilejas pasākuma.

Foto: Ģirts Zēgners, no žurnāla Jaunā Gaita 279. numura (1981.g.).

Jums arī varētu patikt

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *