KronbergsKultūraPersonības

Juris Kronbergs: atmiņas par dzejnieku, draugu un iedvesmotāju

Turpinām dalīties ar iesūtītajām atmiņām un atvadu vārdiem, kas veltīti Jurim Kronbergam, Zviedrijas latvietim, Eiropas un visas pasaules dzejniekam, sirsnīgam cilvēkam un lielam māksliniekam.

Paldies Artim Neilandam par foto no Stokholmas dzejas un rokmūzikas vakara 2019. gada 30. novembrī. Juris Kronbergs lasīja senus un jaunus dzejoļus, iepazīstinot Stokholmas latviešu publiku ar tikko iznākušajām “Laika biksēm”. Šķiet, tā bija viņa pēdējā publiskā uzstāšanās Stokholmā.

Lilitas Zaļkalnes atmiņas:

Ar Kronbergiem mūsu ģimene pazīstas jau no 1970. gadu vidus. Kad biju tikko ieradusies Zviedrijā, kaut kādu iemeslu dēļ kopā ar Juri biju nonākusi Stokholmas dienviddaļā – Sēdermalmē – un nezināju, kā tikt uz savām mājām, kas atradās pilsētas ziemeļos. Man arī nebija naudas, lai iegādātos busa vai pazemes transporta biļeti. Juris piedāvājās mani pavadīt uz mājām – un tā nostaigājām visu ceļu, pārrunājot dzīvi Zviedrijā un diskutējot par ASV polītiku. Kad tikām pie mājām, Juris piezīmēja, cik maza gan ir Stokholma, ja nepilnas stundas laikā var izstaigāt visu pilsētu no dienvidiem līdz ziemeļiem.

Juris man arī ieteica mācīties zviedriski, lasot labu literatūru. Pēc viņa ieteikuma mana pirmā izlasītā grāmata zviedriski bija pastaigas laikā pārspriestais Borstalpojken, īru rakstnieka Brendana Behana grāmatas Borstal Boy tulkojums.

 

Rose-Marie François, franču un pikardiešu dzejnieces, latviešu dzejas atdzejotājas stāsts, kas atsūtīts latviešu valodā:

Ar Juri Kronbergu es iepazīstos 1999. gada vasarā Rīgā, pateicoties Latvijas vēstniekam Beniluksa valstīs Imantam Lieģim, kas mūs saved kopā. Mēs atrodamies saulainajā Esplanādē pie Raiņa pieminekļa. Kādā valodā mēs runājam? Stājoties pie mikrofona Dzejas dienās, es dziedu franciski, lasu arī sevis sacerēto “Latviešu alfabētu”.

“Tu saki, ka tas nav dzejolis, bet tas, kā tu to esi sacerējusi un nolasīji, patiešām ir dzeja”, man paziņo Juris. Mēs visi trīs soļojam zem kokiem. Mēs nonākam tai vietā, kur nogalināja kinooperatoru, – viņa kamera vēl darbojās, kad viņš barikāžu laikā gāja bojā. Imants mūs fotografē, bet viņš vēl nav paguvis nospiest slēdzi, kad liels zars atdalās no koka un nokrīt starp mums, gandrīz vai ievainojot. Mēs ar Juri to paņemam un pozējam ar šo mūsu starpā izslieto šķēpu. Kur gan šodien ir šī fotogrāfija?

Mēs esam tikušies vairākas reizes, 2010. gada oktobra sākumā Juris bija atbraucis uz Ljēžas Dzejas biennāli. Mana pieķeršanās Latvijai un Zviedrijai – lūk, divi iemesli justies viņam tuvai, un viņa Vilks vienacis mani uzrunā… Uzzinājusi par Jura aiziešanu, es skaļi iekliedzos, tad sāku raudāt.

Esmu pielikusi viņa fotogrāfiju mūsu viesistabā.

Par Rose-Marie François

 

Mums ir atsaucies Tālis Forstmanis Kanādā, savulaik viens no Hēgerstēnas bēgļu bērniem:

Kopā ar Juri mēs darījām visādus “puiku nedarbus”. Nekas, tā pienākas. Mēs abi arī ziemās spēlējam ledus hokeju uz futenes laukuma turpat netālu no Valutavägen.

Jurim piemita mākslinieka dotības – man tādu nav, es esmu tehnokrātiski domājošs tips. Mūsu kontakti pārtrūka, kad aizbraucu uz Kanādu 1967. gadā.

Vieglas smiltis!

 

Annas Petraškēvičas atmiņas un atvadu sveiciens: 

Juri, pazinu Tevi pavisam īsu brīdi, vien pāris gadus. Tāpēc joprojām spilgti atceros mūsu pirmo tikšanos. Vēl tagad jāsmejas! Tas bija pie Dāvja Stalta Hāgenskalna Komūnā. Stokholmas Spēlmaņiem bija mēģinājums pirms lielā, kopīgā pasākuma un Tu, knapi sasveicinājies, izslējies savā lielajā augumā un, nepatikā trīcēdams, pārmeti mums bezgaumību, tekstā pieminēto kliegšanu ilustrējot ar īstu klaigāšanu.
Koncertā kliegt neviens vairs neuzdrošinājās… Tu tik publikā iesmīnēji!

Starplaikā gājām uz “ēdnīcu”, kur oficiante Tevi nosauca par cilvēciņu (“Un ko vēlas tas cilvēciņš, kurš sēž jums blakus?” “Esmu dzejnieks..”).

Pēc tam norāvām Komūnai jumtu!

Tagad vairs nav ne Komūnas, ne Tevis. Bet ļoti pietrūksi…

 

Signe Rirdance no Stokholmas Spēlmaņiem Vilkam Vienacim velta šādas rindas:

Mīļais, varenais dzejniek, sirmais jaunekli Kronbergu Juri! Mūsu attiecības sākas ar Tavu jāvārdu dalībai Latvijas 100gades koncertā Stokholmā. Ikviena vārdu un epastu apmaiņa pēc tam spridzināja un spirdzināja ar jokiem, vārdu un nozīmju spēlēm.

Tā nu mēs paliekam kā zīlonis bez snuķa, kamēr Tu, J. Kr., aizej ņurdēdams, tēva laika biksēs no sava balkona taisni mākoņos iekšā. Piedod par maniem vājiem pantiem – pats vien mūsu pēdējā tikšanās reizē mudināji rakstīt vairāk.

Spēlmanis spēlmani pazīst

aiz smakas bez frakas

Eiropas latviešu varenais dzejnieks

Iekavas vaļā

diplomāts-atašejs, ordeņa kavaliers

Dundura bundzenieks, Prusaku trubadūrs

Vienacis Vilks, iekavas ciet

Kronbergu Juris no Valutavēgena

– Aizejam iedzert alu –

mums saka

https://ej.uz/juriskronbergsdzejamuzika (Stokholmas Spēlmaņu veidotā YouTube video izlase)

 

Agnese Blaubārde, fotogrāfe un Stokholmas latviešu skolas pārzine, raksta tā:

Viens no maniem visu laiku iecienītākajiem rakstniekiem, dzejniekiem un iedvesmas avotiem – Juris Kronbergs.

Ar Juri Kronbergu un viņa draugu un senu laikabiedru Pāvilu Johansonu iepazinos vienlaicīgi. Abiem kungiem jau bija septiņdesmit, un Laine ar Zviedrijas latviešiem organizēja muzikālu dzejas vakaru par godu viņu jubilejām. Zvanīju abiem, lai noorganizētu savu fotogrāfes vizīti. Pirmā notika Jura mājās Stokholmā. Tas bija skaists vakars, kurā viņš dalījās ar saviem dzīves stāstiem, un es jutu, ka stundām ilgi varētu viņā klausīties. Mēs runājām rindkopās, starp rindām uz priekšu un atpakaļ. Mēs pārrunājām laiku un dzīves, kas aprakstītas, kā arī tās, kuras vēl tikai top. Mēs uzklausījām un apbrīnojām viens otra radošās izpausmes un darbus. Man bija tas gods un privilēģija fotografēt dažus viņa portretus. Saulrietā un ar grāmatām pilnā mājā atradu vietu pie galda un baltām veclaicīgām durvīm, kur melnbaltajās fotogrāfijās noķert miera pilnās acis. Mēs vienojāmies tikties vēlreiz.

Apmēram pēc mēneša notika Jurim un Pāvilam veltītais pasākums Stokholmas centrā. To piepildīja liels prieks, mūzika un smiekli. Abi no manis saņēma lielu ierāmētu portretu, lai atcerētos brīnišķīgās atmiņas, ar kurām esam dalījušies.

Vēlāk, satiekot Juri, runājām par viņa sarakstītajām bērnu grāmatām, un viņš bija pirmais manas grāmatas kritiķis. Pēdējā mūsu tikšanās notika šī gada janvārī, kad uzaicināju viņu vadīt dzejas darbnīcas Stokholmas latviešu skolas bērniem. Viņš atnāca ar grāmatām un dalījās ar savu pieredzi, lasīja dzejoļus un dāvāja savu laiku, kā arī atdeva visas savas līdzpaņemtās grāmatas.

Sarakstījāmies ik pa laikam, bet mana pēdējā vēstule viņam laikam tā arī palika neizlasīta. Viņš man lika apzināties savu darbu patieso potenciālu. Juris man deva drosmi, kad man tā visvairāk bija vajadzīga.

Ar vislielāko cieņu un pateicību – paldies viņam!

Jura un Pāvila fotogrāfijas Agneses mājaslapā

Jums arī varētu patikt

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *