Publicējam Jura Kronberga Hēgerstēnas draugu atmiņas un atvadu vārdus. Ar šiem latviešu bēgļu bērniem leģendārajā Valutavägen kopā pavadīta dzejnieka bērnība un agrie jaunības gadi.

Paldies visiem, kas atsaucās mūsu aicinājumam un joprojām sūta savus atmiņu stāstus un atvadu vārdus, godinot Juri Kronbergu. Šodien publicējam Jura Hēgerstēnas draugu atmiņas un atvadu vārdus. Ar šiem latviešu bēgļu bērniem leģendārajā Valutavägen kopā pavadīta bērnība un agrie jaunības gadi. Jura paša vārdiem:

Mēs dzīvojām kalnā, pašā augšā, tur kur beidzās Valutavēgens

un tramvaja 14. līnija, dēvēta Baltic Express

Tas bija pasaules sākums un gals,

lejā palika pļava un futbola laukums

Ineses Zālītes atvadu sveicieni:

Mīļo Juri – vai mīļo Jungi, kā Tu arī saucies toreiz!

Tā bija liela laime mums kopā uzaugt Valutavēgenā, Stokholmas priekšpilsētā Hēgerstēnā. Bet mēs to toreiz nezinājām. Mēs bijām bērni. Vismaz desmit latviešu ģimenes tur dzīvoja vienā mājā. Mums vienmēr bija kāds, ar ko spēlēties, sist bumbu, arī strīdēties. Mēs turējāmies kopā un rūpējāmies viens par otru. Mēs savā starpā runājām latviski. Protams, mēs arī jutām mūsu vecāku bēdas un ilgas pēc Latvijas, kuru viņi bija atstājuši. Bet bērnībā tādas jūtas nepastāvēja ilgi.

Un, lai kas arī notiktu vēlāk dzīvē, mēs bez vārdiem palikām labākie draugi uz mūžu.

Vismīļākie sveicieni Tev, Juri!

Inese Zālīte

Ieva Zālīte raksta tā:

Čau Jungi!

Man ir ļoti žēl atvadīties no Tevis. Kopā uzaugām Valutavēgenā, mēs visi latviešu bērni. Vēlāk piedalījāmies ELJAs kongresos un semināros. Jauki bija kopā spēlēt popgrupā Dundurs, it sevišķi jubilejas koncertā, kas notika pagājušā gadā Stokholmā. Laiks iet ātri. Vismīļākie sveicieni.

Ieva Zālitis

Jānis Zālītis atvadas raksta gandrīz šifrētā veidā. Šifra atslēga ir tiem, kas pazīst Saules Brāļus, Dunduru un Valutavägen, kur starp Kronbergu un Zālīšu dzīvokļiem darbojusies Jura un Jāņa īpašā telefonlīnija:

”Abraxas, Santana  –  Highway revisited, Dylan  –  Chicago Transit Authority  –  Yardbirds u t t ……………… Jungi un es!  / Jānis Zālītis”

Silvijas Brandell (Sprinģes) atmiņu stāsts:

Mūsu bērnu dienu gaitas jau no piedzimšanas aizsākās Valutavägen. Juris piedzima trīs nedēļas ātrāk par mani. Tikām vesti kopā pastaigās tajos pašos bērnu ratos.

Mūsu vecāki deva mums vaļu un prieku augt. Turēja savas trimdu bēdas pie sevis. Pasaule piederēja mums, bērniem, un mūsu fantāzijām.

Mums bija pieci vai seši gadi un ārā balta ziema. Jāsteidzas ārā tikties. Es zvanu pie Kronberga durvīm. Kronberga kundze atver durvis.

– Labdien, Kronberga kundze! – Un tūlīt seko graciozs kniksītis. Tā mēs tikām audzināti.

– Vai Juris drīkst nākt ārā?

– Labdien, Silvij!

Juris parādās aiz Kronberga kundzes un saka: – Jā!

 Sarunāts, tad nu ieeju iekšā un apsēžos turpat pie durvīm uz paklājiņa, lai gaidītu Juri saģērbjamies. Viņam kājās zilas kombinezona bikses, bet man sarkanas. Tā mēs devāmies uz lielo, 30 metru augsto leduskalnu. Augšā kāpjot, runājām par to, kā visātrāk un elegantāk nobraukt lejā no kalna. Pašā augšā obligāti jākliedz: “Se upp i backen, tusen hål i nacken!” (Uzmanību kalnā! Tūkstoš caurumu galvā!). Sešos gados vēl nerunājām zviedriski, bet mācējām atdarināt. Nobraucot no kalna, kāpām atkal augšā un pārrunājām brīnišķīgo braucienu un kopīgos plānus nākamajam braucienam.

Vēlāk pavadījām laiku vasaras nometnēs. Tur satikās visi latviešu bērni. Tas bija burvīgi! Bijām spiesti runāt latviski. Mums bija pašiem sava valoda. Latviešu-zviedru sajaukums. “Ska vi gå och peldēt.” Dienas pavadījām pastaigās ar citiem bērniem, sporta hallē vai saulītē un ūdenī spēlējoties ar smiltīm. Vismaz vienu nakti katru gadu norunājām randiņu ārā. Bieži vien Juris tam bija iniciators. Tad tika ielūgti tikai izredzētie draugi. Bija jāpaliek nomodā un jāsagaida pulksten 12 naktī. Dažreiz tas neizdevās. Tad uz pirkstgaliem bija jāaizlavās garām skolotāju istabām uz danču istabu. Tur bija jālec ārā pa logu brīvībā. Un atpakaļceļš bija tikpat aizraujošs.

Sestdienās braucām uz Solnu spēlēt basketbolu. Inese, Ieviņa un es – Rīgas dāmu komanda. Juris, Jānis – Rīgas kungu komanda. Pie stūres Kronberga kungs. Iekāpjot mašīnā, Zviedrija pazuda. Iekāpām Latvijā. Zviedru valoda aizliegta. Kronberga kungs it kā nejauši uzgriež radio, un viņa izpildījumā Kurt Weill melodija Mack the Knife sāk skanēt latviešu valodā. Mēs, sportisti, klusējam visu ceļu.

Muzikālais busiņš uz Hanoveru. Juris pie stūres, Eizina Maija un es blakus. Aizmugurē Jānis un Pāvils. Busiņš piekrāmēts ar bagāžu un mūzikas instrumentiem. Sarunas raisās par šo un to, bet visvairāk par Tolkien jauno grāmatu Sagan om Ringen. Hanoverā iemācāmies dzert alu, kā jau īstiem latviešiem pieklājas. Dodoties mājupceļā, Juris ir vienīgais stūrētājs. Mans uzdevums – turēt viņu nomodā. Tas nu nav tik viegli, bet mājās tiekam bez starpgadījumiem.

Tas arī bija aptuveni tas laiks, kad mūsu ceļi šķīrās uz dažādām pusēm. Vēlāk satikšanās notika ļoti neregulāri, pat ar vairāku gadu starplaiku. Pēdējā laikā gan mēs ar Juri šad tad satikāmies un pārrunājām dzīvi. Paldies tev, Jungi, par priecīgu kopīgi pavadītu bērnību, kas bija pilna ar jokiem un bezgalīgu smiešanos.

Silvija

Foto Fricis Forstmanis. Paldies Ievai Zālītei, kas atsūtīja šo Valutavägen bērnu fotogrāfiju. Tajā redzami:

1. rindā Juris Kronbergs, Jānis Zālītis, Aleksanders Sprinģis, Tālis Forstmanis; 2. rindā Ieva Zālītis, Silvija Sprinģis, Inese Zālītis, Inta Rozenbergs, Līvija Forstmanis.