Šodien publicējam Laines Lasmanes Wikmark atmiņu kripatiņas un Jurim Kronbergam veltītu dzejoli, ko sarakstījis viņas dzīvesbiedrs Christer Wikmark.

Paldies nezināmajam fotogrāfam par Jura Kronberga un Valentīnes Lasmanes iemūžināšanu Baltiešu dzejas pasākumā 2018. gada novembrī. Vēlamies uzzināt fotogrāfijas autora vārdu un to publicēt pie šī attēla!

Dažas atmiņu kripatiņas par Juri Kronbergu: Laine Lasmane Wikmark

Saules brāļi

Man bija kādi 10 gadi, kad ap 1965. gadu Saules brāļi ieradās latviešu bērnu nometnē Skrubā ārpus Stokas (Stokholmas) un spēlēja latviešu popmūziku. Bijām stāvā sajūsmā! Kas par vēsiem džekiem! “Jumī, jumī, kožamgumī” tajā laikā bija svarīgs pienesums latviešu bērnu kultūrai. Nebija vis tikai “Līgo laiva uz ūdeņa”. Un visvēsākais jau vienmēr ir bundzinieks,  man tad vēl nepazīstamais Juris Kronbergs. Tā bija pustējkarote neatkarības devas sirsniņā.

Dundurs

Nozīmīgs notikums bija Dundura pirmā plate “Vilcienā”. 1969. gadā manos pusaudžu gados, kad latviešu bērnu nometne un skola pabeigta, un trimdas sarīkojumi likās neciešami… Dīvaini – latviešu valodā, īsta mūzika! Glābiņš. Ēdamkarote patstāvības. Vecāki bija sajūsmā par Jura dzeju, atceros, ka pieminēja Soduma iespaidu.

Kronbergs ir Zvaigzne

Sekoja Eiropas Latviešu Jauniešu Apvienības Skandināvijas nodaļas “Ļoti svarīgie vēstījumi” (ĻSV), to starpā dzejas vakari Pagrabā.

Zem smirdīgām viduslaiku velvēm grūstījāmies, dziedājām, klausījāmies dzeju, dziesmas, referātus, runājām, smēķējām un dzērām.

Septiņdesmito gadu pirmajā pusē, manos ģimnāzijas gados, Kroņķis (kā viņu dažreiz sauca) ar savu komandu, starp tiem Atis Lejiņš, Jānis Bergholcs un Andrejs Leimanis, atdzīvināja visu Stokas sabiedrību ar savu sarīkojumu programmu, ko pusgada kalendāra formā izsludināja kā ĻSV. Atceros Jura humora pilno mīlīgo draudzību, viņš nekad nebija arogants vai augstprātīgs pret mums, jaunākiem. Te varēja malkot svaigu latvietību!

Kronbergs ir Cool

Kaut arī īpaši neinteresējos par dzeju, man ļoti patika dzejas vakari, it sevišķi kad to lasīja Juris. Viņš lasīja ar visu sevi, bet nekad teatrāli. Vienmēr tieši, muzikāli, ar bundzinieka ritma izjūtu, it kā ar dziedošu balss toni. Blūzīgi. Un sev tik raksturīgajā nazālajā balsī.

Dzejolis Tētim aizejot

Mans tētis, gleznotājs Alberts Lasmanis, mira 1976. gadā. Juris uzrakstīja dzejoli viņa piemiņai, kur atkārtojas rinda “vienā mierā itkā steigšus”. Dzejolis, ko mēs, Alberta meitas un sieva, ieslēdzām sev dziļi sirdī.

Zviedros I: acu lieciniece

Jurim bija plašs tīkls zviedros. Brīvmākslinieks, radio žurnālists, kultūras atašejs – viņam visur bija paziņas un tiem patika pavadīt laiku ar Juri. Kas tur ko nepatikt? Kāds PR cilvēks Zviedrijas lielākajā apgādā, kad lūdzu padomus par Jura “Mākoņu grāmatu” izdošanu Zviedrijā, man teica:

O jā, labprāt nākšu palīgā! Kronbergs ir tik foršs!”

Zviedrijas televīzijas ārzemju raidījumu vadītāja savukārt man liecināja, cik viegli bija ar Juri sastrādāties, kad viņš bija atašejs. Kad aicināju, viņa tūlīt solījās nākt uz baltiešu dzejas sarīkojumu – taču būs iespēja parunāt ar Juri!

Zviedros II : Baltiešu dzejas vakars Stokholmas pilsētas bibliotēkā

Baltijas valstu simtgadē bija pašsaprotami rīkot dzejas vakaru zviedru publikai, jo mums taču ir vienreizējais stāstītājs un dzejas viszinis Kronbergs. Stāstījums, dzeja, mūzikas starpspēles. Bija jauki ar Juris sastrādāties. Šo vakaru 2018.g. novembrī vēl šodien piemin bibliotēkā kā vienu no labākajiem bibliotēkas pasākumiem daudzu gadu garumā.

Jurim un Pāvilam 70

Kad 2017. gadā notika dzejas vakars par godu Jura un Pāvila Johansona jubilejai – tāda sajūta, it kā būtu atkal Pagrabā! Par šo sarīkojumu Juris Rozītis jau rakstījis. Tas bija aizraujošs vakars un mēs, “veclatvieši”, nekautrīgi plunčājāmies pa atmiņu dīķi. Par laimi dīķis nelikās glums vai aizsērējis. Nē – prieka un dziesmu pilns!

Juris un Kristers

Mans vīrs Kristers komponēja dažus “Vilka Vienača” dzejoļus Kristera Ansamblim. Jurim patika. Reiz, pusdienās pie mums, viņi runāja, ko darīt tālāk. Juris tad bez jokiem, ļoti nopietni un prasīgi teica: “Tik komponē vaļā, ko tu gaidi?” Tas palicis Kristeram kā mudinājums turpmākam darbam. Šī Jura nopietnā, profesionālā puse man ļoti patika.

Mamma un Juris

Manai mammai Valentīnei Lasmanei un Jurim bija ļoti labas attiecības. Mamma bija literatūras mīlētāja un zinātāja, Juri pazina no agriem gadiem.
Pēc baltiešu dzejas sarīkojuma pilsētas bibliotēkā, kur viņai 102 gadu vecumā saprotams bija jābūt klāt, viņi kārtīgi aprunājās. Juris man vēlāk stāstīja, ka mamma tūliņ bija novērtējusi, kādu milzu darbu viņš bija ieguldījis šai stāstījumā un dzejas izvēlē.
Kad mamma neilgi pēc tam aizgāja mūžībā, Juris uzrakstīja skaistu nekrologu zviedru centrālajai avīzei Dagens Nyheter. Viņš arī pārtulkoja Henrija Skota Holanda tekstu ”Death is nothing at all” latviski un to nolasīja mammas piemiņas dievkalpojumā.

Atvadas

Ieva Graufelde atveda Juri pie mums šī gada maija vidū. Viņš bija ļoti slimības novājināts un noguris. Sēdējām dārzā, saulītē, ziedos. Dzērām rabarberu sulu. Runājamies par šo un to.
Juris stāstīja Kristeram savu pandēmijas jociņu, lai Kristers to ieliek savos Facebook piektdienas jociņos. Kronberga dzirksts – tā tur vēl bija.

Mīļo Juri, nāve neuzvarēs.

Till Juris Kronbergs

Christer Wikmark

Sprīdītis såg ut över världen,
växte i den återfödda tidens nysådda mylla.
Blåste uppfordrande på molnen
som letargiskt lekte tafatt och bräkte.

Han angav riktning,
över stup och akvarier,
över förortskomplex och linjalkonformism.
Alltid minst till hälften.

Nu har han bäddats in
bland tidlöshetens mossor,
fri från likformighetens burkmat.

Ett nytt moln prövar vingarna på sommarhimlen;
de övriga har stillnat och väntar på brisen.

The times are not a-changin’ anymore.